esmu atgriezusies!

Mana dzīve šobrīd strauji mainās. Jau pēc nedēļas došos uz pusgadu prom no Latvijas. Nezinu, vai skopums vai kas, bet es nolēmu, ka vairs nevēlos nēsāt tik stipras kontaktlēcas un brilles, gribu redzēt pasaules skaistumu bez jebkādiem palīglīdzekļiem.. un tā kādu dienu nolēmu beidzot izdarīt to, ko sev biju solījusi, un tāpēc nopietni pieķēros redzes atjaunošanai.
Tagad vēl esmu ceļā uz lielisku redzi, bet pirmie panākumi ir un es jūtos tiešām labi:).
Ja sākumā mana redze bija -4,5, tad tagad es nēsāju lēcas, kas ir krietni vājākas (- 2 dioptrijas) un ar tām patiešām arī redzu :D. Tā kā mērķis ir izcila redze, tad arī no šīm lēcām drīzumā atteikšos.
Šai lietai pieķēros februāra sākumā..protams, nāca slinkuma viļņi, visādi attaisnojumi, kāpēc to nedarīt tieši tagad, un tā tas nonāca tik tālu, ka patiešām strādāt sāku tikai pirms nedēļas. Protams, iet grūti, bet rezultāts ir un tas ir lielākais motivators.
Kas ir visgrūtākais? Tikt galā ar slinkumu. Arī grūti sākumā likās noturēt Oktāvu ("Muļķa pieredze", ko jau iepriekš minēju), bet tagad pie šāda stāvokļa esmu tik ļoti pieradusi, ka tas lielas grūtības vairs nesagādā. Garastāvoklis ir lielisks, jūtos laimīga.

Aizvien vairāk domāju, ka vēl vieglāk būtu, ja atrastos kādi cīņu biedri..Vai tiešām vairs neviens nevēlas redzēt pats savām actiņām?

Tuvojas pavasaris, mans mīļākais gadalaiks. Šī apziņa vien jau liek smaidīt!